Cilvēkam jākļūsts interesantam pašam priekš sevis, t.i. ir mazliet jāslimo ar to ko tu dari. Šādā gadījumā var cerēt uz panākumiem.
Ko darīt ja tā nav, bet tu apzinies, ka neko nedarot būs vēl neiepriecinošāk. Atbilde ir diezgan vienkārša un tas gandrīz vienmēr strādā. Saņemies nospraud mērķi ej pagulēt, nosapņo ko tīkamu, un sāc realizēt. Sen pārbaudīts līdzeklis, jo vairāk darīsi, jo vaiāk padarīsi un gribēsies darīt.
Ko darīt ja nevaram darīt ko gribam? Arī ir risinājums, padari, kas ir nepatīkamākais (jo tik un tā tas būs japadara), tad turpini ar nākošo patīkamāko un gala beigās nokļūsi līdz darbam, kas ieinteresēs tevi pašu. Mēs taču neesam zvēri/dzīvnieki, kas notiesā vispirms gardāko un tad tikai pārējo, to viņi parasti dara aiz bailēm, ka var tikt apdalīti, mēs esam domājoši un varam savu rīcību pamatot pašiem sev un virzīt noteiktā pašiem vēlamā virzienā.
Nomāktība visticamāk ir definējama kā neko negribēšana darīt, bet ņemot vērā augstāk minēto šo negribēšanu varam labot ar darīšanu, darbošanos. Tikai ar pieredzi mēs saprotam, ka visas spēles figūras gala beigās nonāk atpakaļ kastē un viecinošais, gandarījumu sniedzošais ir pats spēlēšanas process, varam to saukt arī par dzīvi-dzīvošanu. Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi, visiem labi zināms, bet tik ļoti nepielietots teiciens.
Mums ir izvēle, pacelt galvu stalti vai sēdēt sakņupušiem ar no dzīves novērstu skatienu.
Turpinājums sekos........
